Piecās nedēļās iepazīsti LMMDV izglītības programmas Mūzikas vēsture un teorija skolotājas!
Mani sauc Sana Lukševica. Esmu no Rojas, taču nu jau otro gadu man sirdī īpašu vietu ieguvusi arī Liepāja un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola. Šobrīd mācos izglītības programmas Mūzikas vēsture un teorija otrajā kursā.
LMMDV ir iespēju skola iespēju pilsētā! Šeit saskatu iespēju, kā mācīties to, kas mani vienmēr ir interesējis – mūzikas radīšana, tās valoda un īpatnības.
Ja arī Tu vēlies pievienoties mūsu skolas muzikālajai ģimenei, kas ietver sevī gan atsaucīgus jauniešus, gan arī profesionālus pedagogus, bet vēl šaubies par izvēli, tad es Tev palīdzēšu! Piecu nedēļu garumā Tev būs iespēja iepazīt piecas mūsu skolas mūzikas vēstures un teorijas programmas skolotājas. Rakstu sērijā varēsi noskaidrot vairāk par skolotāju izglītības ceļiem, darba pieredzi, viņu pienākumiem LMMDV un radošo darbību. Pirmais raksts jau pirmdien, 3. maijā. Tajā iepazīsim komponisti un mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju Lauru Dubinu!
Laura Dubina
Sveicināti! Rakstu sēriju vēlos sākt ar mūsu skolas skolotāju, komponisti un ļoti radošu personību – Lauru Dubinu!
Skolotājas bērnība paskrējusi lauku viensētā, Dunalkas pagastā, kur apkārt bijuši meži un lauki. Kā pati saka, viņa nav nākusi no profesionālas mūziķu ģimenes. Vienīgā profesionālā mūziķe ģimenē bijusi Lauras Dubinas vecmāmiņas māsa – pianiste un skolotāja. Interesanti ir tas, ka mūzika arī citiem ģimenē bijusi tuva. Lauras Dubinas tēvs pašmācības ceļā apguvis ģitārspēli, bet viņa tēvs – akordeonu. Uz mūzikas klausīšanos L. Dubinu vedinājusi vecmāmiņa.
"Manai vecmammai ir liela mīlestība uz mūziku un viņai patīk iet uz koncertiem. Viņa mēģināja arī mani iepaticināt, bet bērnībā tas neizdevās. Es atceros tikai traumatisku pieredzi, un to, ka es raudāju koncertā, jo biju aizmigusi, un pamodos no kaut kādu šķīvju dauzīšanas simfonijas kulminācijā. Pēc tam es kādu laiku negāju uz koncertiem. Atsāku tikai vidusskolā," un turpinot par to, kā nokļuvusi mūzikas skolā, L. Dubina stāsta: "Mana mamma vienreiz pieķēra mani spēlējoties, izsakot vēlmi – pieteikties darbā par mūziķi. Viņa saspicēja ausis un nodomāja, ka varētu mani laist mūzikas skolā. Un tētis arī.. Viņam tas vienmēr bijis nepiepildīts sapnis. Pavisam maza kripatiņa no manas intereses un izteiktās vēlmes guva lielu atsaucību. Mani uzreiz, deviņu gadu vecumā, aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tobrīd mūzikas skolā pieņēma tikai uz akordeona vai kokles klasi. Vecāki aizbrauca uz mūzikas skolu un tētis izdomāja, ka akordeons man nepiestāvēs – labāk kokli. Un tā es sāku spēlēt kokli."
Pabeigusi kokles klasi Liepājas Em. Melngaiļa mūzikas skolā, L. Dubina iestājusies Em. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā, izglītības programmā Mūzikas vēsture un teorija. Viņas motivācija bijusi – iemācīties labāk spēlēt klavieres, jo, kā pati saka, tad mūzikas skolā ļoti slinkojusi. L. Dubina atceras, ka tad, kad viņa uzzinājusi, ka šajā nodaļā būs arī tāds priekšmets kā kompozīcija, tas licies ļoti saistoši, pat īsti nezinot, kas tieši tas būs.
Lai arī mūzikas vidusskolas laikā ar komponēšanu L. Dubinai gāja visai grūti, tomēr pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas viņa iestājusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kompozīcijas studiju programmā un šodien jau kompozīciju māca citiem.
Lūk, kā viņa pati to atceras: "Laikam jau pēdējā vidusskolas kursā es sapratu, ka gribēšu turpināt mācīties kompozīciju. Mūzikas vidusskolā mums Romualds Kalsons brauca divas reizes mēnesī mācīt kompozīciju, bet sākumā man tur riktīgi grūti gāja. Dažreiz tagad, kad skolēni man sūdzas, ka viņiem nekas nesanāk, ir kārdinājums parādīt, kādas bija manas pirmās kompozīcijas. Jo man sākums, kā teica pats skolotājs, bija diezgan bezcerīgs. Šajā laikā guvu nozīmīgu atziņu – nākotnes profesijas izvēlē svarīgākie argumenti nav iespējas iekārtoties darbā, nopelnīt, pat tas, kas ir konkrētā brīdī spēcīgākās prasmes. Jo prasmes var iemācīties. Šie argumenti ir svarīgi, bet ir jāpabīda malā, lai iegūtu brīvību sajust, kur sirds velk. Tā arī būs īstā vieta – un tad arī viss cits paveras. Es sapratu, ka komponēšana būtu lieta, ko es priecātos darīt, jo tur ir radošā brīvība, tur ir mūzika, tur ir iespēja būt mūzikas pasaulē, neatrodoties uz skatuves. Man būt uz skatuves nepatīk, tā nav mana vieta. Radošais mirklis, brīdis, kad tev dzimst ideja – tas tevi ceļ spārnos un, laikam, tieši tas mani savaldzināja. Komponēšanas prasmes nāca ļoti pakāpeniski. Tas, ko iedeva R. Kalsons, bija iedrošinājums. Mūzikas akadēmijā man kompozīciju mācīja Selga Mence – viņa man pavēra pilnīgi jaunu pasauli un ar savu stingro vadību iemācīja domāt. Sanāk, ka es visus sešus gadus akadēmijā mācījos pie viņas. Tādus īstos kompozīcijas pamatus, es uzskatu, ka tieši viņa man ir iedevusi. Izaudzinājusi no tāda maza, uz tādu, kas var jau patstāvīgi spert soļus."
Kā mīļākos mācību priekšmetus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā L. Dubina min kompozīciju, mākslas vēsturi, ko pasniedza Ramona Umblija un mūzikas formas mācību, ko pasniedza Jeļena Ļebedeva. Mūzikas akadēmijas laiku skolotāja raksturo kā interesantu, kā laiku, kad "tu spēj ņemt visu, kas tev tiek dots".
Paralēli studijām, L. Dubina gadu strādājusi par skolotāju Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, mācot solfedžo. Pēc tam, jau studējot maģistrantūrā, sākusi strādāt Liepājā, kur tobrīd bija nepieciešami mācībspēki. L. Dubina atceras, ka iesākusi pamazām, tikai ar kompozīcijas un mūzikas teorijas stundām. Viņa bijusi asistente R. Kalsonam, un kā pati saka – "pieskatījusi" kompozīcijas audzēkņus. Par iespēju strādāt tieši Liepājā bijusi ļoti priecīga: "Tās ir mājas un ģimene. Bija forši atgriezties skolā, kur jau ir pazīstami bijušie skolotāji, tagad jau – kolēģi. Tas kaut kā bija ļoti dabiski un vienkārši."
Šobrīd L. Dubina LMMDV strādā kā teorētisko priekšmetu skolotāja un 2. kursa audzinātāja. Runājot par laika plānošanu, skolotāja ar smaidu sejā atzīst, ka ļoti palīdz stundu saraksts: "Es pat nezinu vai man ir kaut kādi baigie triki laika plānošanā. Man sanāk četras pilnas darba dienas nedēļā. Laikam jau kompozīciju mācīt ir tas interesantākais, tāpēc, ka tas ir kas tāds, ko īsti nevar ielikt rāmjos. Tas ir savādāk nekā mācīt priekšmetu, kurā ir kļūdas, ir pareizi vai nepareizi. Kompozīcija ir pilnīgi kaut kas cits. Ir interesanti, ja audzēkņu skatījums nesakrīt ar manējo. Tas radošais un rāmjos neieliekamais process man, laikam, patīk visvairāk. No pārējiem priekšmetiem, ko mācīt, esmu izvēlējusies harmoniju, kur es vairāk ieguldu metodikas izstrādē. Laikam tāpēc, ka tas ir viens no priekšmetiem, kas arī man šķita nozīmīgākais studiju laikā. Harmonija – tā ir esence visai mūzikai. Tā var atklāt tik daudz. Man patīk šo priekšmetu pavērst radošākā plāksnē. Latvijā harmonijas mācība vidusskolā ir diezgan nesakārtota. Katrs pedagogs to māca savādāk un arī aktuālie mācību līdzekļi ir novecojuši. Protams, ka ir laika izturīgas lietas, kas noder. Ja mēs skatāmies uz mūzikas teorētiskajiem priekšmetiem, tad harmonija ir viens no neizstrādātākajiem metodiskajā ziņā Latvijā. Bet man kā priekšmets, tas šķiet ļoti svarīgs".
Laura Dubina uzskata, ka mācības Mūzikas vēstures un teorijas programmā nākotnē paver ļoti daudz iespēju: "Tu vari turpināt mācīties pedagoģiju, mūzikas žurnālistiku, kompozīciju, muzikoloģiju. Virzieni ir ļoti dažādi. Es Mūzikas vēstures un teorijas programmu neredzu, kā tādu sausu nodaļu. Redzu to kā ļoti radošu nodaļu."
L. Dubina ir arī talantīga komponiste. Viens no viņas pēdējiem panākumiem ir uzvara Starptautiskā kormūzikas kompozīciju konkursā Katalonijā (Spānijā), kur viendabīgo koru kategorijā, prestižas žūrijas novērtēta, viņas kompozīcija "CXLVI" ar Šekspīra soneta vārdiem, tika atskaņota Katalonijas koncertzālē. Arī pati autore pirmatskaņojumā bija klātesoša un atceras, ka to esot izbaudījusi kā ļoti patīkamu procesu.
Šobrīd top kompozīcijas, bet kā saka L. Dubina: "Ar visu šo attālināto situāciju radošais nenesās." Protams, ka katram komponistam ir nepieciešami atelpas brīži, tomēr, ceru drīzumā dzirdēt par Lauras Dubinas jaunajiem panākumiem un uzvarām!
Interesanti, ka L. Dubina atzina, ka tad, ja viņas dzīve nebūtu saistīta ar mūziku, tā noteikti būtu saistīta ar mākslu un radošumu. Viņa gribētu būt stikla vitrāžiste.
Nākamajā rakstā iepazīsti mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju Aiju Kupjansku! Uz tikšanos!
Aija Kupjanska
Sveicināti!
Nedēļa paskrējusi nemanot, un laiks rakstu sērijas otrajam rakstam, kurā iepazīsim mūsu skolas teorētisko priekšmetu skolotāju Aiju Kupjansku!
Skolotāja saka, ka nenāk no mūziķu ģimenes – viņi ir cieši saistīti ar mākslu. Skolotājas mamma strādā kā rotkale, un vecmāmiņa mākslas skolā mācījusies rokdarbus. Arī A. Kupjanskas vectētiņam māksla bijusi ļoti tuva – interesanti, ka viņš kādu laiku bijis izglītības programmas ādas izstrādājumu dizains vadītājs LMMDV.
Iestāties mūzikas skolā A. Kupjansku mudinājusi mamma, kura laikrakstā bija izlasījusi sludinājumu par audzēkņu uzņemšanu skolā. Kā saka A. Kupjanska: "Nebija priekšstata, kas tur būs jādara. Mācījos Liepājas mūzikas skolā, kora klasē pie Andra Kontauta."
A. Kupjanska ar smaidu sejā atzīst, ka gan viņa, gan arī viņas ģimene domājuši, ka mūzikas skolā būs tikai jādzied, bet izrādās, ka bija arī jāspēlē klavieres un jāmācās teorētiskie priekšmeti.
Pabeigusi mūzikas skolu Liepājā A. Kupjanska iestājusies Liepājas Mūzikas vidusskolā. Pateicoties skolotāju ieteikumiem izvēlējusies izglītības programmu Mūzikas vēsture un teorija. "Man nebija mērķa mācīties teorijas nodaļā, vienkārši gribēju kaut ko darīt saistībā ar mūziku. Sapratu, ka diriģēšana nebūs tas, ko vēlos. Man nekad nav bijušas lielas grūtības ar teorētiskajiem priekšmetiem. Uzskatīju, ka teorijas nodaļa ir ļoti vērtīga - tā paver plašākas nākotnes iespējas," saka A. Kupjanska.
Izglītības gaitas skolotāja turpinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, muzikoloģijas programmā. Pati saka, ka ļoti baidījusies iestāties Mūzikas akadēmijā, tas licies ļoti grūti un neiespējami. Mūzikas akadēmijā bijuši daudz priekšmetu, kuri A. Kupjanskai patikuši, taču īpaši tiek pieminēta mūzikas vēsture: "Man patika tas, kas attiecas uz agrīno mūziku. Tas pavēra plašāku redzējumu."
Arī šobrīd, pēc astoņu gadu pārtraukuma mācībās, skolotāja turpina izglītoties un šogad iegūs maģistra grādu muzikoloģijā, ar specializāciju mūzikas vēsturē. Gan bakalaura darba, gan arī maģistra darba tēmas ir saistītas ar skolotājas interesi par skatuves mūzikas žanriem. Bakalaura darba tēma bija "Dejas un drāmas attiecības Artura Maskata baletā Bīstamie sakari, savukārt maģistra darba tēma ir Raiņa luga Pūt vējiņi!, libreta problemātika muzikālā teātra dramaturģijā".
Darbu vadītāja, gan bakalaura laikā, gan arī tagad ir Mūzikas akadēmijas profesore, mākslas doktore Lolita Fūrmane. Līdz ar iestāšanos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, skolotāja ieguvusi arī savu pirmo darba pieredzi. Gadu strādājusi par mūzikas skolotāju kādā turku sākumskolā Rīgā. Pārējos trīs bakalaura studiju gadus strādājusi Juglas mūzikas skolā mācot solfedžo. Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas, A. Kupjanska sākusi strādāt Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā kā teorētisko priekšmetu skolotāja. Viņa stāsta, ka sākums esot bijis ļoti grūts, un atbildības sajūta milzīga, jo tagadējie kolēģi ir bijušie skolotāji.
Šobrīd LMMDV Aija Kupjanska māca solfedžo, mūzikas literatūru, mūzikas elementārteoriju un harmoniju. Runājot par šiem mācību priekšmetiem, skolotāja stāsta: "Patīk mācīt gan solfedžo, gan mūzikas literatūru. Solfedžo, jo tur var dziedāt. Dziedāšana man vienmēr bijusi tuva. Un mūzikas literatūru man patīk mācīt, jo tur pilnīgi legāli stundas laikā var klausīties mūziku. Laiku saplānot ir viens no grūtākajiem momentiem un vakarā vēl ir jāsagatavojas nākamās dienas stundām."
A. Kupjanskai izglītības programmas Mūzikas vēsture un teorija nākotne ir ļoti svarīga, un par to viņa izsakās šādi: "Manā skatījumā izglītības programma ir kaut kādā veidā jāreanimē, lai tā paliktu mūsdienīgāka. Ja salīdzina ar parastās skolas mācību saturu, tad nodaļas priekšmetus varētu pielīdzināt eksaktiem priekšmetiem vidusskolā, proti, tas ir kaut kas vairāk. Visā pasaulē cenšas popularizēt eksaktos priekšmetus, tā vajadzētu arī mūsu nodaļā. Iespējams, paplašināt un mainīt apgūstamo priekšmetu skaitu, lai iegūtās zināšanas būtu vēl mūsdienīgākas." Jāpiebilst, ka šis process jau aktīvi notiek un sākot ar nākamo mācību gadu, izglītības programmas saturs tiks būtiski mainīts - pielāgojot turpmākās izglītības iespējām JVLMA un padarot to mūsdienīgāku un daudzveidīgāku.
Uz jautājumu par to, ko A. Kupjanska darītu, ja viņas dzīvē nebūtu mūzikas, saņēmu interesantu atbildi: "Man vienmēr ir bijis tā, ka mūzika patīk. Ja tiešām vēlētos darīt kaut ko citu tā, iespējams, būtu vai nu bioloģija, vai fizika. Man patīk arī tēma par kosmosu."
Nākamajā rakstu sērijā iepazīsti mūsu skolas teorētisko priekšmetu skolotāju un struktūrvienības vadītāju Mūzikas profesionālās ievirzes izglītības programmām Innu Pozdņakovu!
Inna Pozdņakova
Sveicināti!
Jau atkal nedēļa paskrējusi vēja spārniem, un laiks rakstu sērijas trešajam rakstam, kurā iepazīsim mūsu skolas mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju un struktūrvienības vadītāju Mūzikas profesionālās ievirzes izglītības programmām – Innu Pozdņakovu!
Jautāta par savu bērnību, skolotāja atbild, ka nav nākusi no muzikālas ģimenes. I. Pozdņakova iestājusies mūzikas skolā, jo tur mācījusies viņas labākā draudzene. "Es gribēju spēlēt klavieres, tā pat kā viņa. Bet iestājeksāmenu komisija teica, ka ar tādu spicu dzirdi vajag spēlēt vijoli. Mācījos Em. Melngaiļa Liepājas Mūzikas skolā, vijoles klasē, tomēr uzreiz sapratu, ka nebūšu vijolniece. Solfedžo un mūzikas literatūrā man Solfedžo un mūzikas literatūrā man padevās vieglāk nekā vijoļspēlē. Mani tolaik vienkārši interesēja mūzika kā tāda. Arī parastajā skolā es mācījos ļoti labi, un mana izvēle – mācīties mūziku, bija liels pārsteigums vispārizglītojošās skolas pedagogiem. Es nenožēloju nevienu brīdi – tas bija ļoti interesanti."
Absolvējot Em. Melngaiļa Liepājas Mūzikas skolu, I. Pozdņakova iestājusies Em. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā, izglītības programmā Mūzikas vēsture un teorija. Šo laiku skolotāja atceras kā patīkamu, bet arī ļoti grūtu: "Pirmo kursu atceros kā vienu lielu pasākumu. Visu laiku skolā bija nepārtraukti ciemiņi, bija reģionālie konkursi, uzvedām arī operu, kur man, kā 1. kursa audzēknei, bija jārunā starp cēlieniem. Tas bija atbildīgs pasākums. Bija jāpiedalās dažādos konkursos, ieguvu arī pirmo vietu mūzikas teorijas konkursā. Paralēli Mūzikas vidusskolai mācījos arī vakarskolā, lai apgūtu visus mācību priekšmetus, kurus tolaik nemācīja Mūzikas vidusskolā . Nevienam to neiesaku – tas bija ļoti grūti." Kā savas skolotājas tolaik, I. Pozdņakova min Ivetu Vīksni un Lieni Šteinbergu. Vēlos uzsvērt to, ka I. Pozdņakova Mūzikas vidusskolu beigusi ar izcilību!
Izglītības gaitas skolotāja turpinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Muzikoloģijas programmā. Vēlāk kā specializāciju I. Pozdņakova izvēlējusies polifoniju. Paralēli mācībām viņa ieguvusi arī savu pirmo darba pieredzi. Lūk, kā skolotāja to atceras: "Es mācījos neklātienē, jo bija tāda iespēja, pabeidzot mūzikas vidusskolu, palikt strādāt šeit – Liepājā. Es strādāju par mūzikas teorijas skolotāju Mūzikas vidusskolā, kur mācīju vakara nodaļas audzēkņus. Tā bija krasa atšķirība, jo man tajā laikā bija 19 gadu, bet viņiem 30+. Pēc kāda laika vakara nodaļa tika slēgta, un es turpināju darbu kā mūzikas teorijas skolotāja vidusskolā. Strādāju un mācījos. Uzskatu, ka Muzikoloģijas programma ir viena no tām, kur var mācīties neklātienē. Tas ir kā attālinātais darbs šobrīd. Tas nav viegli – mācīties un strādāt, bet tas ir iespējams." Protams, ka I. Pozdņakovai, mācoties JVLMA, bijuši arī mīļākie mācību priekšmeti un pasniedzēji: "Man ļoti patika solfedžo, to pasniedza profesors Jefims Jofe. Viņam bija izstrādātas savas metodes, visu laiku meklējot, kā padarīt mācību procesu interesantāku. Atceros, ka pirmajā stundā viņš man lika rakstīt diktātu ar krāsainiem zīmuļiem, lai saprastu, cik daudz katrā reizē ir pierakstīts. Viņam arī ir ļoti interesanta metodiskā grāmata. Es iedvesmojos no viņa. Tad vēl polifonija un profesors Georgs Pelēcis - arī ļoti interesanti. Bija vairāki tādi profesori, kuri tiešām aizrāva. Vēl varētu minēt Ilmu Grauzdiņu, kura ļoti precīzi visu salika pa plauktiņiem. Arī Oļģerts Grāvītis – kad tu aizej uz viņa lekcijām, tu nokļūsti citā pasaulē. Visu laiku klausies un, izejot no lekcijas saproti, ka neko neesi pierakstījis. Un vēl – Jānis Torgāns, ļoti stingrs profesors, bet arī ar ļoti plašām zināšanām. Arī profesore Lolita Fūrmane. Man ļoti patīk cilvēki, kuri ir ar plašu redzes loku, un kuri prot interesanti pasniegt savu mācību priekšmetu." I. Pozdņakova ieguvusi arī maģistra grādu Liepājas Universitātē, Pedagoģijas fakultātē. "Mācīties vajag visu mūžu, tas ir ļoti interesanti!"
I. Pozdņakovas vienīgā darba vieta bijusi LMMDV. Kā pati smejoties saka: "Citu iespēju man nebija!" Šobrīd I. Pozdņakova ir mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāja Mūzikas vidusskolā, un jau 10 gadus struktūrvienības vadītāja Mūzikas profesionālās ievirzes izglītības programmām. "Šis piedāvājums arī nāca nejauši, es piekritu pamēģināt. Ar likumu ir atrunāts, ja esmu struktūrvienības vadītāja, nevaru strādāt vairāk par noteikto stundu skaitu nedēļā. Tad arī liekas, ka darbs ar audzēkņiem ir īpašāks un savādāks, nekā organizatoriskais darbs – tā ir kā atslodze."
Skolotāja atzīst, ka dzīve bez mūzikas liekas neiespējama. Arī viņas hobiji ir cieši saistīti ar mūziku. 15 gadus I. Pozdņakova bijusi aktīva sieviešu kora Aija dalībniece: "Es varēju piedalīties dažādos festivālos un konkursos. Paldies manai kursa audzinātājai Guntai Vitei, kura iesaistīja mani korī. Dziedāt sieviešu korī, apgūt jaunu mūzikas repertuāru, uzstāties koncertos, piedalīties konkursos, cīnīties par godalgotām vietām un redzēt pasauli, tā ir ļoti laba pieredze!" Vēl I. Pozdņakovai patīk dziedāt baznīcas korī: "Baznīcas korī dziedu kādus 20 gadus. Domāju arī par reģenta (baznīcas kora vadītājs, diriģents) profesiju, jo bija tāda vajadzība aizvietot reģentu, bet man trūkst nepieciešamo zināšanu. Jāzina gan dievkalpojuma struktūra, gan arī, kas kurā brīdī jālasa, vai jādzied. Ar dziedāšanu arī nav tik vienkārši – citreiz jādzied pēc notīm, citreiz teksts ir jādzied ar konkrēto melodiju. Tas ir interesanti un aizraujoši. Latvijā, diemžēl, nav iespējams iegūt reģenta profesiju, tikai Krievijā, klātienē. Krievu pareizticīgā dievkalpojuma mūzika ir ļoti skaista."
Par izglītības programmu Mūzikas vēsture un teorijas skolotāja izsakās šādi: "Pirmkārt, es domāju par to, lai audzēkņi mācītos mūzikas vēsturi un teoriju – viņi tikai iegūs. Izglītības programma attīstās un iet līdzi laikam. Vienmēr var atklāt ko jaunu. Tie cilvēki, kas pabeidz mūzikas vēstures un teorijas programmu var darīt jebko. Viņi ir iemācījušies klausīties un ieklausīties mūzikā, pētīt un strukturēt savas domas. Šīs prasmes var realizēt jebkurā jomā. Tas kas patīk, vienmēr ir sirdī. Ja tev patīk mūzika, tas ir uz mūžu. Mācāmies mūziku!"
Ceru, ka Tu savu izvēli esi jau izdarījis! Ja vēlies mācīties pie mums, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, iestājeksāmeni jau 15. jūnijā! Ja tomēr vēl šaubies, tad nākamajās nedēļas rakstā Tev būs iespēja iepazīt mūsu skolas mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju un struktūrvienības vadītāja vietnieci Mūzikas izglītības programmām – Ivetu Vīksni. Uz tikšanos!
Iveta Vīksne
Sveicināti!
Klāt ir pirmdiena un arī rakstu sērijas ceturtais raksts, kurā Tev būs iespēja tuvāk iepazīt Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāju un struktūrvienības vadītāja vietnieci Mūzikas izglītības programmām - Ivetu Vīksni!
I. Vīksnes vecāki nav bijuši ar muzikālu izglītību, tomēr bērnībā mūzika viņas ģimenē vienmēr bijusi klātesoša. Skolotāja ļoti sirsnīgi stāsta par savu bērnību un tēti, kurš spēlējis akordeonu: "Tētim bija akordeons, kuru, nepazīdams notis, viņš tomēr bija diezgan labi iemācījies spēlēt. Nevaru iedomāties nevienu saviesīgu ģimenes pasākumu bez akordeona. Tur daudz tika dziedāts. Tad, kad man vēl nebija nopirktas klavieres, tētis akordeonu turēja klēpī un es to spēlēju kā klavieres – tās ir vienas no pirmajām manas bērnības atmiņām." I. Vīksne mācījusies Liepājas Em. Melngaiļa Mūzikas skolā, klavierspēles klasē.
Pēc mūzikas skolas absolvēšanas viņa vēlējās mācīties vispārizglītojošā vidusskolā, taču viss izvērtās pavisam savādāk: "Tolaik katru vasaru pavadīju pie omītes laukos. Kādu dienu mamma atbrauca un teica, lai mudīgi ģērbjos – jābrauc uz Liepāju, jo Mūzikas vidusskolā ir iestājeksāmeni. Es biju ļoti pārsteigta, teicu mammai, ka mācīšos parastajā vidusskolā, bet mamma man nepiekrita. Izrādās, ka viņa kādu dienu uz ielas bija satikusi manu solfedžo skolotāju, nu jau aizsaulē aizgājušo Ēriku Šmiti, kura bija teikusi, ka man obligāti esot jāmācās Mūzikas vidusskolā. Tā mani, spītējot visam, mamma atveda uz Liepāju. Es nokārtoju iestājeksāmenus, un sāku mācīties Mūzikas vidusskolā, izglītības programmā Mūzikas vēsture un teorija. Vienā kursā mācījāmies astoņi topošie teorētiķi. Mūsu skolotāji bija Aija un Agris Engelmaņi. Viņi strādāja tandēmā – mēs bijām kā viena ģimene. Gājām ciemos pie Engelmaņiem uz mājām, vasarās braucām ar laivām pa upi – tās ir ļoti, ļoti siltas atmiņas. Skolotāji prata gan mācīt, gan arī vienkārši būt kopā ar mums."
Par turpmāko izglītību I. Vīksne saka: "Tālāk jau bija tikai vien ceļš ejams. Tolaik tā saucās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija, tagad Mūzikas akadēmija. Tur arī iestājos, Muzikoloģijas programmā. Mācības ilga piecus gadus." Protams, ka pa šiem pieciem gadiem I. Vīksnei bija gan mīļākie mācību priekšmeti, gan arī pasniedzēji, kuru vārdi slaveni visā Latvijā: "Man ļoti patika klavierspēle. Vēl arī mūzikas literatūra, bet ne pie visiem pasniedzējiem. Tie katru gadu mainījās. Man bija iespēja mācīties pie leģendārām un neaizmirstamām personībām – Lija Krasinska, Jānis Torgāns un Oļģerts Grāvītis, kurš bija arī mans specialitātes pedagogs. Vēl man ļoti patika lekcijas, ko vadīja komponists Pauls Dambis. Viņš mācīja gan austrumu, gan arī mūsdienu mūziku. Ļoti labi atceros instrumentācijas stundas pie Jāņa Ivanova."
Savu pirmo darba pieredzi I. Vīksne ieguvusi kamēr vēl mācījusies JVLMA. Kā skolotāja strādājusi vienā no Rīgas mūzikas skolām. Ja tolaik, kad I. Vīksne bija tikko uzsākusi mācības Rīgā, katru reizi nācās braukt uz pilsētu ar asarām acīs, tad piecu mācību gadu laikā, viņa Rīgu bija jau ļoti iemīļojusi. Pēc JVLMA absolvēšanas dažādu sakritību dēļ skolotājai nācās atgriezties Liepājā, kaut arī viņa ļoti vēlējās palikt Rīgā. "Mans sapnis bija palikt galvaspilsētā, pretēji tam, ko domāju tad, kad pirmajā kursā sāku tur mācīties. Tomēr liktenis iegrozījās tā, ka Liepājas Mūzikas vidusskolā bija vajadzīga mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāja. Tolaik ar valsts nozīmējumu trīs gadus bija jāstrādā tur, kur trūka skolotāju. Izvēles jau nebija. Sakrita, ka tā bija Liepāja. Tā es 1983. gadā devos strādāt uz Liepāju, kur tolaik direktors bija Valdis Vikmanis. Es domāju, ka nostrādāšu trīs gadus un braukšu atpakaļ uz Rīgu, lai tur dzīvotu un strādātu, bet tā jau nenotika. Biju iestrādājusies, pēc trīs gadiem arī apprecējusies, un tā es paliku uz dzīvi dzimtajā Liepājā."
Šobrīd I. Vīksne ir LMMDV struktūrvienības vadītāja vietniece Mūzikas izglītības programmām, kā arī mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāja. "Diemžēl, ar likumu ir atrunāts, ka ar audzēkņiem varu strādāt tikai sešas stundas nedēļā, to arī daru. Nevēlos šo saikni zaudēt – tā rada prieku. Vadīt stundas man patīk daudz labāk nekā visi šie papīru darbi."
I. Vīksne atzīst, ka viņas hobiji ir saistīti ar dārzkopību, un, ja skolotājas dzīvē nebūtu mūzikas, viņa varētu būt floriste un kārtot ziedus. Mūzikas vēstures un teorijas programmai I. Vīksne novēl: "Pirmkārt, vēlos novēlēt piesaistīt audzēkņus šai programmai, jo iespējas ir ļoti plašas. Uzskatu, ka šeit var iegūt globālas un vispusīgas zināšanas. Arī nākotnes iespējas ir ļoti plašas. Ja Tev patīk mūzika, patīk to pētīt, vēlies savas zināšanas nodot tālāk, tad šī ir īstā vieta."
Nākamajā, noslēdzošajā rakstu sērijas rakstā iepazīsim izglītības programmu Mūzikas projektu vadība un Mūzikas vēsture un teorija vadītāju, kā arī daudzu teorētisko priekšmetu skolotāju – Ievu Pāni! Tiekamies jau pirmdien!
Ieva Pāne
Sveicināti!
Nemanot paskrējušas piecas nedēļas un šodien pienācis laiks interviju sērijas noslēdzošajam rakstam, kurā Tev būs iespēja iepazīt izglītības programmu Mūzikas projektu vadība un Mūzikas vēsture un teorija vadītāju, kā arī daudzu teorētisko priekšmetu skolotāju – Ievu Pāni!
Skolotāja, runājot par savu bērnību saka, ka neviens no ģimenes nav bijis ar muzikālo izglītību, tomēr viņas vectēvs bijis muzikāli ļoti apdāvināts. Lūk, kā viņa to atceras: "Man bija ļoti, ļoti muzikāls vectēvs, mana tēva tēvs, Aleksandrs Pāns. Lai arī viņš nebija mācījies mūziku, jo nāca no daudzbērnu ģimenes, tomēr spēlēja klavieres un mandolīnu, ko pašmācības ceļā bija apguvis. Vectēvam bija arī ļoti laba balss – viņu pat uzaicināja dziedāt Liepājas Operas korī. Atceros, ka bērnībā viņš dziedāja ļoti daudz dziesmu un mācīja arī man. Ne vienmēr tādas ļoti pieklājīgas (smejas)."
Bērnudārza audzinātājas mudināta, I. Pāne jau no četru gadu vecuma mācījās mūzikas skolā. Izrādās, ka stājoties mūzikas skolā viņa vēlējusies spēlēt baltas klavieres! Kāpēc tā? "Es pateicu, ka gribu spēlēt klavieres – baltas un viss. Baltas, jo Liepājas muzejā tolaik tādas bija."
I. Pāne mācījusies Liepājas Em. Melngaiļa Mūzikas skolā, klavierspēles klasē. Kā pati saka: "Klavieres nav mans mīļākais instruments – nekad neesmu tās spēlējusi parāk labi. Bez tam, man arī, iespējams, nepaveicās ar klavieru skolotājām – jo tās bieži mainījās."
Pēc mūzikas skolas absolvēšanas I. Pāne iestājusies Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas koledžā, izglītības programmā Mūzikas vēsture un teorija. Kā pati smejoties saka – vēlējusies mācīties tur, kur ir visgrūtāk. "Tas bija tāds mirklis, kad vidusskola tika pārveidota par koledžu. Mācības ilga nevis trīs vai četrus gadus, bet gan piecus. Bija arī vidusskolas priekšmeti, bet nebija eksakto – ne matemātikas, ne bioloģijas, ne anatomijas. Atceros, ka mums ļoti nopietnā līmenī mācīja pedagoģiju, psiholoģiju, filozofiju, literatūras un mākslas vēstures. Uzskatu, ka izglītība, ko ieguvu bija ļoti augstā līmenī un ļoti plaša. Pēc tam es būtu varējusi iestāties jebkur. Tā gan ir arī šodien. Tagad ir arī matemātika un ekonomika. Mums tā visa nebija, bet tieši humanitārā puse bija ļoti padziļināta."
Mācoties vēl Mūzikas koledžas pēdējā kursā I. Pāne vēlējusies iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Kompozīcijas programmas nulles kursā, bet tas neizdevās. Viņa atceras: "Aizbraucot uz Rīgu, uzzināju, ka, diemžēl, divās mācību iestādēs mācīties vienlaicīgi nav iespējams. Pabeidzu Mūzikas koledžu Liepājā, un pēc tam iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kompozīcijas klasē – nulles kursā. Mācījos vēl vienu papildus gadu."
Jautāta, kādēļ izvēlējusies tieši kompozīciju, viņa stāsta: "Mācību laikā bija tāda brīnišķīga iespēja, ka pie mums uz Liepājas Mūzikas koledžu brauca konsultēt komponists Romualds Kalsons. Viņš bija tas, kurš teica – es gribu jūs redzēt akadēmijas sienās. Tas mani pabīdīja uz kompozīcijas pusi. Man bija izvēle starp muzikoloģijas un kompozīcijas nodaļām Mūzikas akadēmijā, un tad, kad es salīdzināju studiju plānus, sapratu, ka daudz kas sakrīt. Komponistiem bija vairāk mācību priekšmetu, kas mani interesēja, piemēram, polifonija un instrumentācija. Faktiski, izvēlējos to, kur vairāk varu iegūt."
Pēc JVLMA absolvēšanas viņa ieguvusi arī savu pirmo darba pieredzi. Strādājusi Latvijas radio programmā Klasika, izdevniecībā Musica Baltica un dziedājusi kamerkorī Ave Sol.
Pēc diviem gadiem, uzzinot, ka JVLMA ir atvērta jauna izglītības programmas Muzikoloģija specializācija – etnomuzikoloģija, iestājusies maģistrantūrā. I. Pāne beigusi maģistrantūru ar izcilību, un bijusi pirmā, kas absolvējusi to tieši etnomuzikoloģijā. Paralēli studijām strādājusi Mūzikas akadēmijā. "Tolaik tika atvērta specializācija etnomuzikoloģijā arī bakalaura līmenī. Un mani palūdza pieslēgties. Es mācīju vairākus priekšmetus – lauka pētījumus, arhīvu praksi, kā arī kultūras antropoloģiju un – vadīju studentu bakalaura darbu izstrādi."
Runājot par mācībām JVLMA I. Pāne īpaši izceļ vairākus mācību priekšmetus un pasniedzējus: "Tad, kad mācījos vēl bakalaura līmenī, man ļoti patika mūzikas formas mācība, jo mums bija brīnišķīga pedagoģe Jeļena Ļebedeva, kas joprojām ir aktīva. Vēl mani aizrāva solfedžo, jo to mācīja Ilma Grauzdiņa. Protams, jāpiemin arī mans specialitātes pedagogs Romualds Kalsons – ļoti erudīts, apdāvināts un meistarīgs komponists. Paveicās, jo sanāca mācīties arī pie Oļģerta Grāvīša – latviešu mūzikas vēstures guru, kurš personīgi bija pazinis visus lielākos latviešu komponistus. Ja runā par maģistrantūru, tad, noteikti, gribētu pieminēt etnomuzikologu Mārtiņu Boiko – augsta līmeņa profesionāli, kura lekcijas vienmēr bija ļoti aizraujošas. Ir pedagogi, pie kuriem tev visu laiku ir interesanti un tu vienkārši nevari nemācīties."
Pēc maģistra grāda iegūšanas I. Pāne turpinājusi darbu Mūzikas akadēmijā un mācījusies doktorantūrā. Vēlāk I. Pāne uzsākusi darba gaitas Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā: "Kāpēc tieši šeit? Jā. Labs jautājums! Pēc daudziem Rīgā pavadītajiem gadiem un mācībām pēkšņi sapratu, ka gribas mājās! Ja kādreiz man šķita, ka nekad nestrādāšu par mūzikas skolotāju, tad iegūstot pedagoģiskā darba pieredzi akadēmijā, sapratu, ka man tas patīk un aizrauj. Un šobrīd varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tā bija pareizā izvēle."
Šobrīd I. Pāne LMMDV ir divu izglītības programmu vadītāja, daudzu teorētisko priekšmetu skolotāja un pirmā kursa audzinātāja. Uz jautājumu, kā viņa tiek galā ar laika saplānošanu, I. Pāne atbild: "Nu, nav viegli! Jāizvirza prioritātes, tomēr ir lietas, ko nevar atlikt. Prioritāte viennozīmīgi ir pedagoga darbs, jo ik dienu ir stundas, kas jāsagatavo un jāvada. Citas lietas, ko var atlikt, nereti arī tiek atliktas." Skolotājai vairāk patīk mācīt tieši praktiskās stundas – mūzikas formas mācību un kompozīciju. Pēdējo gadu lielākais izaicinājums viņai bijis uzņemties populārās un džeza mūzikas vēstures mācīšanu, jo tā ir joma, kura prasījusi un joprojām prasa daudz papildus darba un izpētes.
Domāju, ka skolā nevienam nav noslēpums, kas ir I. Pānes hobiji – tie ir rokdarbi – šūšana, tamborēšana un adīšana! Taču, kā viņa pati smejoties saka, par tautas daiļamata meistari gan nevēlētos kļūt: "Bērnu dārzā teicu, ka būšu aktrise – domāju, ka es to tiešām arī varētu. Vēl mani savulaik interesēja valodas. Grūti pateikt, ko darītu, ja manā dzīvē nebūtu mūzikas, jo tā ir klātesoša jau no četru gadu vecuma. Man ļoti patīk pedagoģiskais darbs – jūtos ļoti gandarīta, kad redzu audzēkņu izaugsmi. Vēl joprojām interesē mūzikas pētniecība – turpinu to darīt."
Vaicāta par Mūzikas vēstures un teorijas programmu un tās nākotni, Ieva Pāne uzsver, ka tā ir programma, kuru absolvējot paveras ļoti daudz turpmākās izglītības iespēju: "Šobrīd tiek daudz strādāts pie izglītības programmas mācību satura aktualizēšanas un pielāgošanas turpmākās izglītības iespējām JVLMA un citās augstskolās. Lai arī nosaukums nemainīsies, tomēr audzēkņi turpmāk varēs iegūt daudz vairāk! Tās būs pamatiemaņas mūzikas žurnālistikā un etnomuzikoloģijā, kā arī daudz citu svarīgu un interesantu lietu!"
Piebildīšu, ka Tu vēl vari paspēt iesniegt dokumentus, lai iestātos Mūzikas vēstures un teorijas programmā!
Vairāk informācijas: https://lmmdv.edu.lv/iestajies–muzika
Tiekamies skolā!